ES darbība ekonomikas un finanšu jomā aptver tādus jautājumus kā ES ikgadējā un daudzgadu budžeta apstiprināšana, dalībvalstu budžeta politikas un valsts finanšu monitorings, eiro jautājumi, finanšu tirgus un kapitāla kustība, ekonomiskās attiecības ar trešajām valstīm, kā arī ekonomikas politikas koordinācija un citi jautājumi.

Par ES ikgadējā budžeta apjomu un izdevumu sadalījumu lemj Eiropas Parlaments un ES Padome, pamatojoties uz Eiropas Komisijas iesniegto priekšlikumu. Ikgadējais es budžets nosaka katrai politikas jomai un programmai pieejamo finansējumu. Lielākā budžeta daļa (piemēram, 2009.gadā - 45% no kopējiem izdevumiem) tiek izmantota, lai vairotu Eiropas ekonomisko izaugsmi un samazinātu atšķirības starp bagātākajām un nabadzīgākajām dalībvalstīm. Ievērojama budžeta daļa tiek arī lauksaimniecībai, kas ir otrā lielākā ES budžeta līdzekļu saņēmēja (2009. gadā - gandrīz 43 miljardi eiro), bet 10% ikgadējā budžeta tiek novirzīti vides aizsardzībai.

ES ekonomikas politika tiek īstenota gan nacionālā, gan ES līmenī. Saskaņā ar Līgumu par ES darbību dalībvalstis saskaņo savu ekonomikas politiku. Lai dalībvalstu ekonomikas politika tiktu labāk koordinēta, ES Padome pārrauga tautsaimniecības attīstību kā dalībvalstīs, tā ES kopumā un regulāri izvērtē ekonomikas politikas atbilstību ES noteiktajām vispārējām pamatnostādnēm. ES ekonomikas politika ir vērsta uz to, lai nodrošinātu noturīgu izaugsmi un jaunu darbavietu radīšanu. Līdztekus ekonomikas stabilizēšanai īstermiņā un izaugsmes veicināšanai vidējā termiņā, ES pievērš uzmanību arī ilgtermiņa izaicinājumiem – tādiem kā sabiedrības novecošanās un globalizācija.

Lai veiksmīgāk pārvarētu ekonomisko krīzi un veicinātu dalībvalstu fiskālo disciplīnu, šobrīd norit darbs pie jaunu pasākumu ieviešanas ekonomiskās koordinācijas stiprināšanai. Tiek paredzēts ES līmenī pārraudzīt nacionālo budžetu atbilstību Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām, kā arī noteikt stingrākas sankcijas valstīm, kas nepilda minētā pakta prasības.

Nodokļu politika ir katras dalībvalsts atbildības joma, un katra dalībvalsts pati nosaka, kādus nodokļus maksā tās iedzīvotāji. Tādēļ, nākot klajā ar priekšlikumu ES darbībai nodokļu jomā, Eiropas Komisijai ir jāņem vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principi. ES uzdevums ir nodrošināt, lai nacionālās nodokļu sistēmas atbilstu ES vispārējiem mērķiem radīt jaunas darbavietas un neradītu šķēršļus pārrobežu ekonomiskajai darbībai. Tāpat ir būtiski nepieļaut negodīgu nodokļu konkurenci ES dalībvalstu starpā.

ES ir ekskluzīva kompetence muitas jautājumos. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir aizliegti savstarpēji ievedmuitas un izvedmuitas nodokļi, un importam no trešajām valstīm ir izveidota vienota nodokļu sistēma.

Eiro kā vienotā valūta 11 ES dalībvalstīs tika ieviesta 1999.gada 1.janvārī. Šobrīd eiro zonā ietilpst 16 valstis: Beļģija, Vācija, Īrija, Spānija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Somija, Grieķija, Slovēnija, Kipra, Malta un Slovākija. 2011.gada 1.janvārī eiro zonai pievienosies Igaunija.

Latvijas Konverģences programma 2011.-2014. gadam (pieņemta MK 26.04.2011.) paredz Latvijai tuvākajos gados mērenu ekonomikas izaugsmi, stingru un ilgtspējīgu fiskālo politiku un strukturālās reformas, kam loģiski būtu jānoved valsts pie atbilstības Māstrihtas kritērijiem un eiro ieviešanas 2014. gadā.